Alt drēbes vs dzīvesstils

Ik pa laikam, redzot "pārdodu savu *insert alt lietu*" tematus, aizdomājos par to, kā cilvēki zināmos vecumos nolemj pievērsties alt. modei vai dzīvesstilam, tad nereti gadiem iet uz šī mērķa piepildījumu un tad, kad tas ir sasniegts/gandrīz sasniegts/to ir iespējams sasniegt, it kā zūd interese un nodošanās tam.

Parasti aizbildinājums ir "es tam esmu par vecu"/"tā nevarēšu atrast darbu" (kurus starp citu, pati esmu lietojusi), bet vai tiešam mūsdienās, kur tantes ar rozā matiem un aptetovējušies jaunieši redzami samērā nereti (un šī tendence kļūst aizvien biežāka, nemaz neņemot vērā, ka mediji šo "neparastumu" ir padarījuši par diezgan ikdienišķu lietu, imo), tas vispār ir aizbildinājums? Šķiet, ka šādām ārišķībām mūsdienās cilvēki sāk skatīties garām un censās skatīties tieši uz jūsu profesionālajām spējām (vismaz darbā)?


Varbūt tā ir kaut kāda "Padomijas mentālā klape"? Tūlīt jau atsijāsies "veco labo" (aka Padomju) laikā audzinātie un to vietā stāsies "mūsdienīgi" cilvēki ar mūsdienīgu domāšanu, bet vai jūsuprāt, tas kaut kā ietekmēs alt. modes un dzīvesstila ilgspējību turpmākajās paaudzēs? Vai zudīs šie aizbildinājumi un kompleksi?

Vai arī es uz to skatos nepareizi un tajā laikā vnk parādās citas prioritātes, nav laika etc. Bet kopumā taču tev sev ir kaut kad jāpievēršas sev, pirms tu pārvērties par sakaltušu grotesku, sava iepriekšējā "es" čauliņu.



Tu sev riebsies, nezināsi, kas tev patīk etc.
Šķiet tagad, pusaugu gados vai agros 20-tajos tev laiks "ka spaļu" un tu principā nododies tikai un vienīgi pāsizaugsmei, savu problēmu risināšanai, sevis izzināšanai. Bet ja tu šajā dzives posmā tā vietā, lai pilnīgi aizmirstu par sevi, tomēr atstātu mazu atvilknīti sevis mentālajai un fiziskajai kopšanai un izaugsmei?



Nesaku, ka tie, kas savos jaunības gados ir iemēģinājuši neparastas lietas to mīlēs darīt arī vēlāk, bet, ja nu tā ir? Un vienīgais, kas viņus attur ir šie aizbildinājumi (kā arī 20-25 gadi līdz pusmūža krīzei, kad pārņems šī atklāsme, bet ielēkt atpakaļ tajā baseinā vai nevarēs tik eleganti, kā gribetos)?

Kādas ir jūsu domas? Discuss!

Alternatīvajam stilam parasti cilvēki pievēršas pusaudža gados, jo šajā laikā ir diezgan svarīgi būt kādā grupā, justies piederīgam kaut kam (gotiem, metālistiem, reperiem, jebkam) un šādā veidā ir vieglāk atrast arī domubiedrus.
Pati alternatīvajam stilam sāku pievērsties +/- 13 gadu vecumā tieši tā iemesla dēļ, ka man bija svarīgi sevi asociēt ar noteiktu sabiedrības daļu, parādīt, ka man ir sava domubiedru grupa.

Līdz ar to sākumā arī drēbes ieņem nozīmīgu vietu sava tēla veidošanā, jo ar ārējo izskatu tomēr vislabāk var parādīt, kas tieši tevi interesē (neiesi jau citiem cilvēkiem uz ielas utt. bāzties virsū ar savu awesome mūzikas, kino vai literatūras gaumi).

Pēc gadiem, manuprāt, cilvēkiem vienkārši vairs nav tik svarīgi izrādīt savu atšķirīgumu ar drēbju palīdzību, tāpat arī ar laiku svarīgāks kļūst apģērba ērtums, nevis tas, kā tieši tas izskatās.

Tāpat arī darbs ir svarīgs iemesls, lai novērstos no iepriekšējā stila, jo sabiedrībā vēl joprojām valda stereotipi, kuru dēļ noteiktas darba vietas alternatīva paskata cilvēkiem ir liegtas (kaut vai, piem., banku sektors).

Citēt :

Šķiet, ka šādām ārišķībām mūsdienās cilvēki sāk skatīties garām un censās skatīties tieši uz jūsu profesionālajām spējām (vismaz darbā)?

Diemžēl lielākā daļa cilvēku ir diezgan sekli, tāpēc bieži vien darba iegūšanā svarīgāks ir tieši tavs ārējais izskats, nevis profesionālās spējas (kaut vai mazliet vecāku cilvēku diskriminācija - kāpēc gan par sekretāri pieņemt profesionālu, 50 gadus vecu sievieti, ja vari dabūt jaunu, smaidīgu cacu (tas jau nekas, ka tai nekāda darba pieredze pat nav))

Varbūt tev taisnība, ģērbjos lolitu stilā, bet kopīgu interešu ar pārējām (protams izņemot pašu stilu) ir reti kad. No otras puses tu apjēdz, ka cilveki un viņu intereses ir tik daudzpusīgi neatkarīgi no viņu izskata. Piem., man ir draudzene, kas ģērbjas kā caca, bet savā uztverē un interesēs ir ļoti alternatīva.

Skolas laikā (gotu/panku periodi) godīgi sakot nevienu "īstu" šo subkultūru pārstāvi tā arī nepazinu, bet nu man tas nebiju šķērslis. Varbūt iemesls tieši pretējs - piederēt t.s. "outsaideriem".

Nu lielai daļai šādu darbu ir konkrēti izskata parametri, piekrītu, ka tad tas nav tik vienkārši, bet no otras puses, visu pārējo laiku uniformās nestaigāsi. Bez tam, man liekas, ka cilvēki biezi palaiž garām to, ka ir iespēja šos altrnatīvos apģērbus intergrēt "general" sabiedrībai saprotamā formā.

Godīgi sakot, nereti skumstu par to, ka cilvēki izmaina savu būtību, lai kaut kur iederētos, vai lai kaut ko iegūtu (teiksim, darbu). Dzīve taču viena un nevienu citu izņemot tevi (un tavu mammu, lol) tā neinteresē. Domāju, ka šādi veidojas nelaimīgi un nepiepildīti cilvēki.
Ar neatlaidību un labām atsauksmēm iedos tev arī to pašu banku sektora darbu, imo, ja spēsi sevi pierādīt un attaisnot darbos un apņēmībā. Tas noteikti būs grūtāk nekā tevis pieminētajai cacai, bet no otras puses, tu kļūsi labāks sava jomā.

Es personīgi, kādreiz klausījos tikai smago mūziku un varu sacīt, ka piederības sajūta kādai atsevišķai grupai bija svarīga. Nē, protams, nebija tā, ka es sāku klausīties konkrētu žanru mūziku lai iederētos šajās grupās, taču šī iederēšanās nāca kā bonuss, kas man galu galā likās svarīgs. Ļoti patika pati vide, šķita, ka citi tādi ir kā "savējie". Kad pārstāju klausīties tikai rokmūziku un metālu, un mana mūzikas gaume paplašinājās līdz sāka aptvert teju visus žanrus, man šķita, ka nu viss...esmu izaugusi un man taču ir vienalga, cik daudz man ir kopīga ar citiem. Nekā nebija! Varu sacīt, ka joprojām pēc ārējā izskata jau top puslīdz skaidrs, ka jā...ar šo cilvēku varētu būt kaut kas kopīgs. Ne vienmēr tas tā ir, taču pavisam godīgi - nu nav man nekad izveidojusies draudzība vai labas attiecības ar piemēram, cacu. Nav un viss. Nesaku, ka nav izņēmumu, kā zeloco minētā meitene, taču tie ir nu tiiiiiiiiiiik reti!
Daudzi cilvēki no tā neizaug nekad (kas man personīgi, patīk), kaut vai visa šī pirms kāda laika nākusi hipsteru mode Latvijā - daudzi šie cilvēki jau ir pieauguši un lai arī kā baidītos atzīt, ka viņi pieder kādai grupai un par to turpina jokot, taču nu nevar noliegt, ka tie fiksīšu velo, take-away kafija un Rīgas Laiks rada kaut kādu subkultūru. Pie tam principā, tādu pašu kā lolitām vai metālistiem. Ir par ko runāt, ir iecienītākās vietas, vieglāk vienam otru saprast un nav pat tā, ka tas notiek apzināti.

Es joprojām neģērbjos kā lielākā daļa sabiedrības. Man pašai ir sajūta, ka tā tas arī paliks. Profesijas izvēle noteikti nespēs mani izmanīt, jo tā ir radošajā jomā, taču kas vēl cits varētu? Nu, varbūt vienīgi tad, ja manas intereses strauji mainītos, taču arī tas būtu tāds neparedzēts notikums, kas teorētiski, varbūt kādreiz īstenosies, neteikšu, ka nekad.
No otras puses, ja es analizēju paziņas - es zinu ļoti daudzus, kuri 20+ gados nav atteikušies no drediem, puiši no gariem matiem vai kā tamlīdzīga. Zinu arī cilvēkus, kuri strādā "nopietnos" amatos. Vēl nesen cilvēki Latvijā rauca degunus dzirdot, ka piemēram Zviedrijā, var strādāt bankā, apkalpojot klientus ar pīrsingiem un drediem. Tiešām rauca degunus un šausminājās. Nevaru apgalvot kā ir tagad, taču man ir skumji, ka kādu tas vispār uztrauc. Īpaši jau muļķības par to, ka novērš uzmanību. Nu kā gan tas var novērst uzmanību?

Par sevi vēl varu piebilst, ka es tiešām neuzskatu, ka ģērbjos kaut kā ļoti uzmanību piesaistoši, taču saņemu ĻOTI daudz skatienu. T.i tā, it kā man mati būtu nokrāsoti visās varavīksnes krāsās un tā joprojām. Tādēļ pieņemu, ka cilvēki, kuri tiešām izskatās atšķirīgi (šajā forumā esošie, kaut vai) saņem veeeeel vairāk skatienu un komentāru. Pieminēju to tādēļ, ka Latvijā cilvēkiem ir negatīva attieksme pret visu savādāko pat tad, ja viņus tas nekā neskar un tu nestrādā bankā. Atliek iet pa ielu un pretī ejošais rauks degunu. Par ziņu portālu komentāriem vispār paklusēšu, es nedomāju, ka var gaidīt atsaucību valstī, kur LGBT notiekošais praids pārvēršas par šausminošu pasākumu, piepildītu ar lamuvārdiem, naidu un rupjībām. Reizēm šķiet, ka dzīvojam viduslaikos.

Man tikko tāda atklāsme nāca, ka esmu kaut kāds "in denial" gadījums
Galu galā pats foršākais ir uzzināt, ka vēl ar citiem tev ir tik daudz kopīga un nereti, ka citi ir gājuši cauri līdzīgam situācijām un nonākuši pie tiem pašiem secinājumiem kā tu. Un vēl foršāk ir to uzzināt no tādiem, kas tev no ārpuses šķituši pavisam neinteresanti. Tas palīdz apzināties, cik maz zinām par cilvēku dabu un tās nereto daudzpusību.

Mans tēvs bieži teicis, ka tiem, kas neatbild uz tavu sveicienu, bet atbild ar "wtf" sejas izteiksmi (jeb ka es parasti šo sejas izteiksmi saucu - "it kā es viņam būtu paprasījusi sev izgriezt liesu ar sviesta nazi"), ir ļoti sabojāta iekšējā personība vai arī viņi ir vnk dziļi nelaimīgi. Domāju, ka līdzīgs princips attiecas arī uz tiem, kas lūr uz "atsķirīgajiem" (protams, ir arī dažadas "lūrēšanas", bet tam jau būs nepieciešama cita diskusija, imo ). Es personīgi, viņus mēģinu pilnībā izslēgt no savas apziņas, jo neko labu no viņiem iemācīties nevaru. Nepiedrazoju savas smadzenes un apziņu.

Hahah, jā es arī nekad neesmu sapratusi kā un kāpēc tas varētu ietekmēt klientu apkalpošanu. "Labdien, esmu ieradies atvērt kontu... AKMANSDIEVS TE STRĀDĀ SĀTANS!!!! *nokrīt*" lol.
Vienmēr esmu teikusi - attieksme ir atslēga. Ar sūdainu attieksmi būs arī problēmas ar klientu apkalpošanu vai citam lietām, imo.

Pilnīgi piekrītu pēdejai rindkopai - nespēju noticet, ka vēl mūsdienās tas ir kaut kas tik neparasts un nezināms, ka ir "frīkšova" cienīgs. Manā uztverē drīzāk uz frīkšova pjedestāla vajadzētu uzlikt tos pirksta kratītājus un rupekļus, jo tie drīzumā izmirs (domāju, ka tas pat būtu intereseantāk, ja naktu no mēdijiem, jo par gejiem mēs varam izlasīt visur citur). Katram ir savas dīvainības, rupekļus ieskaitot, es vnk nesaprotu kapēc viņi to neapzinās, bet projecē to uz citiem. Pagaidiet, ka viņi uzzinat par transseksuāļiem!
Varu tikai iedomāties kādi noslēpumi ir viņu galvaskausa saturā *galvā parādās Dr. Frankenfeurera bilde*

Varu padalīties ar savu pieredzi, tā vien liekas, ka pēdējā laikā šajā ziņā esmu baigos statpunktus sev sakrājusi.
Alternatīvajam ģērbšanās stilam pievērsos vēlu - 20 gadu vecumā. Ātrāk nesāku, jo biju bērns ar ļoti zemu pašvērtējumu un vēlmi līdzināties "krutajiem", un augu laukos bez interneta un draugiem, tāpēc nemaz nezināju, ka var arī citādi. Domāšanā vienmēr esmu bijusi citāda, bet ne tik ļoti, cik piederētos kārtīgam "neformālim". Laikam tāpēc tās cacas nekad negribēja ar mani draudzēties.

Nu jau tūlīt būs 24, un beidzot ir sajūta, ka stils sāk nostabilizēties. Vienu laiku sāku domāt, ka mož ģērbties caciskāk, bet par to vēlāk. Protams, sākumā biju crazy, ar ķēdēm un tīkliņiem, nu ir mierīgāk, bet tā pamatīgāk. Man iestrādājusies tā alternatīvās ģērbšanās dvēsele, ko sevī neredzēju agrāk.

Ar darbiem ir tā - vispirms strādāju juvelierveikalā. Tas arī bija tas ķēžainais periods, kad bija grūti to riebīgo formu un klasisko stilu nēsāt. Bet ātri no turienes aiztinos, jo darbs nepatika. Pēc tam strādāju planetārijā, vadīju cilvēkiem lekcijas par astronomiju, kur arī bija forma (viens neglīts t-krekls), bet vismaz spaikus un kerzveidīgus zābakus nēsāju. Galu galā priekšniece uzbrauca, ka vajag klasiski ģērbties. Bet tas ir slidens temats, jo pie obligātā krekla mans stils piestāvēja labāk nekā tas, ko mana priekšniece gribēja. Nu nevar tak kostīmsvārkus vilkt pie zila t-krekla, kas man 3 izmērus par lielu (vīriešu griezums pie tam). Tad strādāju tulkošanas birojā, kur priekšnieks pats bija metālists (turklāt grupā vēl spēlē ) - tur nu varēju izklaidēties kā gribu. Ja arī kolēģi reizēm jokaini paskatījās, tad zinu, ka priekšniekam nekas iebilstams pret manu ģērbšanos nebija. VIsbeidzot aizceļoju uz Ķīnu, kur strādāju par skolotāju. Šķita, ka atkal būs jāģērbjas klasiski, bet izrādās, ka ķīniešiem pilnīgi vienalga, ko tie trakie ārzemnieki viņu zemē dara. Protams, gluži kā uz rokkoncertu stundas nevadīju, bet principā varēju ģērbties, kā gribu.

Laiks Ķīnā arī ir tas, kas pozitīvi koriģēja manu stilu. Līdzi varēju paņemt tikai ierobežotu daudzumu apģērbu un uz vietas neko nepirku, jo tas viss būtu bijis jāstiepj līdzi. Tad arī sāku domāt par cacu stilu, jo bez iedvesmas uz ielām kaut kā vairs neredzēju jēgu... rietumnieks, salīdzinot ar ķīniešiem (vismaz tur, kur es dzīvoju), ir pelēks un gaumīgs, lai pie kāda stila piederētu. Bet tagad, atkal Latvijā, tiku pie vecajām drēbēm un nu raugos uz tām pavisam citām acīm. Tas cacisms bija vājuma brīdis, kultūršoka sasperta un sašķobījusies izpratne, nepārliecinātība. Tāpat zināju, ka diez vai varētu būt "īsta caca". Man patīk alt, man ir jaunas idejas un iedvesma, man nav naudas jaunām drēbēm, toties pilsētā ir kaudze jaunu humpalveikalu.

Man, līdzīgi kā Zeloco kādreiz, nav daudz draugu alternatīvajās aprindās, bet īsais brīdis, ko tur tā kārtīgi izdevās notusēt, palicis atmiņā kā viens no labākajiem laikiem mūžā. Biju jau adult, tāpēc tur bija daudz dzeršanas un ārdīšanās - tas jau pašsaprotami, bet fakts paliek nemainīgs. "Melno" tusiņi ir vistrakākie. Kāpēc turpinu pati tā ģērbties un, domājams, turpināšu? Jo beidzot sāk pāriet sajūta, ka mani uztrauktu apkārtējo domas. Mani neuztrauc lūriķi, jo Latvijā mani pat viskonservatīvākā tante neaplūrēs tā, kā to dara ķīniešu meitenīte dziļos laukos. Visbeidzot, cita stila apģērbā es vienkārši vairs nejūtos ērti, nejūtos pati. Tā kaut kā.

Coolbeans! Tavs stāsts mani iedvesmoja aizbraukt kaut kur ārzemēs Bet tas tā.. nedaudz offtop

Bet par to bērnības periodu - manuprāt tas tikai pierāda, ka "neformālisms" (tas laikam būs ērtāks apzīmējums nekā "alternatīvisms" ) nāk no galvas nevis apģērba. Un tas vizuālais ir pakārtots tam, kas tev atrodas galvā.

Nedaudz aizdomajos par tam uniformām... Viss jau jauki un skaisti, pēc principa - uzvilki uniformu un neviens nepateiks, ka esi neformālis - bet nereti taču neformāliem ir arī "permament" lietas, kuras ar uniformu nenoslēpsi - matu stili/krāsas, pīrsingi (labi, ne visi, bet principā), tuneļi, tetovējumi un citas ķermeņa vizuālās modifikācijas.. Tas nozīmē, ka, teiksim, tu esi neformālis, kas ir ar mieru valkāt uniformas un tev patīk tavs "konservatīvais"/"korporatīvais" (nu, tautas valodā - sausiņu) darbs un tev tas padodas, bet teiksim darbā tevi nepieņem, jo tev ir 3 cm tuneļi ausīs, vīlēti zobi un sejas tetovejumi...
Negribas cilāt cilvēktiesības un uzskatu brīvību šodien, bet izskatās, ka šīs divas lietas ir sausi meli (jeb kā mans tēvs teiktu "sūdaina 3-zobaina padomju laiku dakša").

Manuprāt, laimīgam cilvēkam ar atvērtu prātu citu atsķirības viņu tik ļoti netraucē. Un uzskatu, ka MASA ar laimīgiem un ar sevi apmierinātiem cilvēkiem (formāļiem un noformāļiem) spēs mainīt pasauli (hei, esmu sapņotājs).
Pārāk bieži esmu redzējusi agresīvu un nosodošu pieeju no pašiem neformāļiem (prātā vislaik peld viena no dr.lv domubiedru grupām ar nosaukumu "Nepatīk mans stils? A man po***" - bad attitude right there, bet tas laikam ir piedodams zināmā vecuma periodā, kad visa pasaule šķiet ir pret tevi) un vispār alternatīvā dzīvesstila (veģetārieši n vegāni anyone?) piekritējiem.

Meklējot info par vegānismu uzgāju kādu labu video par džeka "atklāsmi" (?) par to, kā "pastāstīt" par alternatīvām lietām līdzcilvekiem nenoliekot sevi "āsshõla" statusā (ja ir interese video ir šeit: https://www.youtube.com/watch?v=VYh413G2Y3g ).
Principā viņa ieteikums bija būt pasīvi agresīviem. Pasīvā veidā parādīt citiem, ka tava izvēle ir bijusi pareiza, tu esi laimīgs un esi gatavs ar šo "svētlaimes" informāciju padalīties, ja kāds ir gatavs par to uzzināt vai interesējas.
Nevajag uzbrukt un mesties sevi aizstāvēt agresīvā veidā - tas tikai rada konfliktus un negatīvu attieksmi. Vislabakais ir darīt savu lietu/dzīvot savu dzīvi ka uzskati pareizi, ignorēt komentārus no cilvēkiem, kuru domas tevi neinteresē (vai vislabāk atbildēt ar pozitīvismu, kas viņus noliks izvēles priekšā - vai atklāti būt pakaļai vai mainīt savu attieksmi, piemēram, ja kāds izsaka asakainu komentāru, novelēt viņam jauku dienu vai izteikt komplimentu. To izdarīt ir grūti, bet ja to padara par ieradumu, tad jau ir vieglāk. GutterFace ir labs kanāls par visām šīm alt tēmām, un te konkrēts video par šo: https://www.youtube.com/watch?v=57S4m8PAUvs&context=C4791ce9ADvjVQa1PpcFMdDqfVxNi9PhjSQKjKDmXYNlTQd1T1jRM= )

Neliela muldēšana sanāca ^^;

Uhh, Latvijā aizspriedumi sit augstu vilni, tieši tādēļ esmu domājusi par to, kā reāli ir ar darba atrašanu, ja ir nenoslēpjami tuneļi, matu griezums un matu krāsa. Nav, protams, runa par radošām profesijām vai tādām, kur pats sev esi priekšnieks, bet nu piemēram visādi studentu part time darbi. Protams, interesanti arī, kā ir valsts iestādēs kur darbs ir ar cilvēkiem? Savā iepriekšējā komentārā jau minēju to piemēru par darbu bankā un to, ka daudziem cilvēkiem šķiet pašsaprotami, ka tetovētam čalim ar drediem un tuneļiem nedrīkst dot darbu bankā. Bet nu, kā ir realitātē nezinu. Varu vien sacīt, ka neesmu īpaši bieži redzējusi šādus cilvēkus tamlīdzīgās darba vietās apkalpojot klientus, bet to, vai tā ir tikai sakritība vai likumsakarība, es protams, nevaru zināt.
Nevēlos būt rupja, bet nu idioti ir visur. Neaizskarot nevienu personīgi, bet tomēr katram skaidrs, ka pastāv atsevišķa cilvēku kategorija, kuri ir TĀDI. Pieminu to tādēļ, ka arī darba devējs var būt aprobežots cilvēks, kurš savus personīgos uzskatus nostāda augstāk par darbinieka darba spējām. Tas ir līdzīgi kā ar rasismu un homofobiju. Pie tam, rasi vispār darba intervijā nevar noslēpt. Kas attiecas uz homofobiju, tad pieņemsim, ka potenciālais darba devējs būtu kāds ar reliģiju apmāts indivīds, kurš uzzinot tavu orientāciju acumirklī tevi izslēgtu no iespējamo darbinieku saraksta. Tieši tas pats ir ar drediem, sejas tetovējumiem un tamlīdzīgām lietām. Vienmēr būs kāds, kurš tevi ieraugot pirmo reizi darba intervijā ar ziliem matiem, uzreiz nodomās "nē, paldies, tādus mēs te neņemsim"...

Un par veģetārismu - es esmu veģetāriete, bet nekādās diskusijās par to vairs neiesaistos. Reāli ne-veģetārieši/vegāni dalās dažās grupās, piemēram, 1) tie, kuri ir pret veģetāriešiem un uzskata viņu izvēli par muļķīgu, 2) tie, kuriem vienalga ko citi dara, 3) tie, kuri atbalsta, bet paši negrib/nevar būt veģetārieši, 4) tie, kuri ir neitrāli un grib zināt vairāk, bieži uzdod jautājumus. Nu tas tā, nenopietni uzmetot. Ar pēdējo grupu vēl var runāt, bet ar pirmo jau vairs nevēlos. 7 gadus gaļu neēdu un esmu tādās pērlēs saklausījusies, tajā skaitā arī apvainojumus esmu dzirdējusi gana lielā daudzumā, lai saprastu, ka argumenti PRET ir vieni un tie paši, bieži vien viegli apgāžami, bet tiklīdz tu to argumentu apgāz, cilvēks kļūst tikai agresīvāks pret tevi un vairs nekāda konstruktīva diskusija nesanāk. Stāstīt es arī vairs neko nevēlos nevienam, godīgi sakot.
Bet labi, tā ir cita diskusija. Atkal jau, to minēju lai pateiktu, ka no sarunām par savu ēdienkarti var izvairīties, bet ārējais izskats ir cita kategorija, jo tev uzbrūk pat tad, ja tu esi neitrāls un vispār negribi par to runāt. Tas ir skumjākais. Ja var izvairīties no diskusijām, tad iesaku to arī darīt. Esmu cilvēks, kuram pēc savas dabas un rakstura it kā patīk "apgaismot" citus, bet tajā pašā laikā šķiet, ka nu jau esmu nogurusi, jo ir tādi tipi, kuru viedoklis izriet nevis no iegūtās informācijas un pieredzes, bet drīzāk pretēji - no to trūkuma un viņi nevēlās neko mainīt.

Palasīju diskusijas un, varbūt nesasitīti, bet atcerējos par šo blogu: http://advancedstyle.blogspot.com (Elegantas, modernas, atraktīvas sievetes pēc 60 -70- 80-100 gadiem!!)
Tāpēc, ka galvenais nav - alternatīvi vai nealternatīvi, caciski, vai necaciski - galvenais ir prieks, ziņķārība, pozitīva labvēlība gan pret sevi, gan pret citiem!!
33 gados nopirku sev rozā mēteli un preicājos par to pat vāirāk, kā 20 gados par melno-rāvējslēdzējaino ādas jaku!!

Ahh!! dievinu tās trakās tantes!! Uzzināju par viņām no Style Rookie. Vnk super! Vienmēr viņas pieminu, kas mana mamma sāk kaut ko klārēt, ka viņa ir "par vecu" lai kaut ko vilktu.
Manuprāt burvīgs veids kā eleganti novecot.
Nedaudz opptop, bet kādu laiku atpakaļ egl_comm bija diskusija par lolitas vs vecums un jāsaka, ka dāmas, ka bija savos 30, 40 + gados turējās uz godu! Protams, te ļoti daudz izsaka gēni/dzīvesstils, cik jauns/vecs tu izskaties. Es sevi pilnīgi redzu valkājam kaut kādu lolitu un mori girl hibrīdu savos 60. Everything's doable!