Mūzika un personība.

Vismaz man ir tā, ka mūziku klausos tādu, kas šķiet atbilstoša manai iekšējai būtībai.
Es gan vispār esmu ļoti atkarīga no ārējās vides, tāpēc, lai justos labi, man ir vajadzīga tā mūzika, kas patīk, atbilstošs istabas iekārtojums, lietas apkārt...
Ne 100% visu laiku, taču, ja palieku bez tām lietām ilgāku laiku, tad tas man nāk par sliktu.

Domāju, ka arī Tev varētu būt līdzīgi, ka tad, kad pati sevi redzēji savādāk, tad arī izvēlējies tādu mūziku (kas kaut kādā mērā to sajūtu arī balstīja un pastoiprināja).

Tas, ko mēs izvēlamies, mūz ietekmē, taču pati pirmā tomēr ir bijusi tā izvēle, kas jau nākusi no mums un tātad parādījusi, ko mēs vēlamies.

EDIT:
Lai gan, kas to lai zin, varbūt es nemaz neesmu tas, pēc kā spriest, jo vispār klausos ļoti dažādu mūziku... Ir grupas, kas man ir svarīgas (un no kā nopietni esmu atkarīga), taču ir arī mūzika, kas vienkārši ar kaut ko patīk, un tā ir visvisāda...

Man šķiet, ka "agresīvā" mūzika maina tikai nenobriedušo prātu uzvedību, es domāju bērnus, pusaudžus un psihiski nelīdzsvarotus cilvēkus, jo šīm grupām patīk sabiezināt krāsas, uzskatīt šķietamo par reālo... Protams, mūzika sniedz kaut kādu noskaņu, bet es neesmu uz sevi vai saviem draugiem novērojusi krasu uzvedības maiņu, periodiski pārlecot, no, piemēram, bleka uz industriju vai thrash metālu.

Jā, rudenim vairāk piestāv doom metāls, kad ir tumšāks laiks, apcerīgāks garstāvoklis, bet lai tas tik ļoti ietekmētu, ka uzreiz krasi jāmaina stils un vasaras "dzērājfolkbleķa" prikids jānoliek plauktā? Hmmmm, nezinu. Drīzāk interese pavelkas uz kaut ko citu, mūzika ir kā tāda laba piedeva tam visam, bet manu dzīvi tā nediktē.

Var jau būt vnk, ka nomainās dzīves posms. Kaut kur tapa teikts, ka reizi ~7 gados cilvēkam nomainās "dvēsele" (kas, ja pareizi atceros, tajā kontekstā nozīmēja tādu kā nākošo dzīves posmu). Tu jau audz ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Tu lietas redzi ar šā brīža pieredzes pievienoto vērtību. Un arī sevi tu redzi savādāk nekā agrāk.
Bet ir, protams, lietas, ka nemainās (tā pati "melnā strīpiņa"). Things that rub you the right way. Specifiskas intereses un īpatnības.



+1 Liegai. Un es mūziku savā dzīvē uzskatu vairāk kā "sountraku"? Nu tb es varbūt klausos kādu konkrētu žanru, jo esmu tajā noskaņojumā (un visticamāk arī "tēlā"). Man ir agresīvās dienas, ka to tik vien prasās kā uzlikt kaut kādu histērisku panku un tad iestājas kaut kāds iekšējais "dzen" un neko citu kā Enigma/Dead Can Dance/Vangelis negribu dzirdēt. Manā gadījumā es teiktu, ka mūzika komplimentē manu tā brīža garstāvokli.

Jā, pilnīgi piekrītu Zeloco un Liegai, turklāt vēl gribētu vēl šo domu pašķetināt tālāk. Mūzika, manuprāt, pati par sevi tomēr ir ļoti šaura joma, tas ir, lai arī tā sniedz plašu emocionālo gammu, garīgi tā tomēr ierobežo šīs plašās emocionālās gammas robežās (neko neesmu dzērusi, tikai kafiju, ka tādi teksti top ). Bet cilvēkam vajag izjust visdažādākās gammas, lai attīstītos inteliģenti. Piemēram, reiz pazinu metālistus, kas bija samērā pieauguši (22-24 gadi), bet dzīvoja tikai metālā un pārējos mūzikas stilus uzskatīja par nejēdzīgiem. No viņu stāstītā bija izsecināms, ka vajadzīgās emocijas viņi atrod dažādos metāla žanros (nenoliedzu, ka tie ir ļoooti atšķirīgi). Bet, manuprāt, lai cik ļoti atšķirīgu krāsu mirklim piešķir doom metāls un simfoniskais metāls, triphopa radītās sajūtas nekad nevarēsi aizstāt. Ja tu apzināti nelaid sev to klāt, tu gluži vienkārši zaudē iespēju attīstīties plašāk.

Tāpēc ir labi, ja saglabājas Zeloco pieminētā melnā strīpiņa mūzikas izvēlē - tā var diktēt tavu ģērbšanās stilu, domāšanu, bet nedrīkst tajā pūt. Un nav nekas ļauns, ja ar laiku aizvirzies prom no tās. Tas tikai pierāda, ka tā acīmredzot nebija tik būtiska, kā likās. Ja aizfilosofējas vēl tālāk... iespējams, ik pēc tiem 7 gadiem tā attīstība notiek ne tikai uz augšu, bet dod iespēju izvērsties arī horizontāli - tas ir, saprast citas emocijas par tām pašām lietām.

Es pati vienmēr esmu klausījusies ļoti dažādu mūziku, un tad, kad pievērsos "melnajam stilam", bija kaut kāda instinktīva vajadzība atrast savu šauro zonu. Bet tā arī neizdevās. Man ļoti patīk industrija, bet lai es savu ikdienu pavadītu tikai tajā?.. nu nē, es nosmaktu bez sava džeza, bez 90to latviešu deju hītiem un Bubamaras regeja. Ārējā tēlā it kā cenšos ievērot kaut kādas industrijas vadlīnijas, bet, ja godīgi, vēl īsti nevaru pateikt, kāpēc tieši tās. Laikam vienkārši patīk, kā izskatās. Vismaz no sieviķšīgās puses gan nekad neesmu novērsusies.

Kaut gan es pati klausos diezgan dažādu mūziku, bet tomēr atļaušos nepiekrist augstāk izteiktam viedoklim par mūziku un emociju gammām. Lieta tāda, ka katrs cilvēks pilnīgi savādāk uztver to, ko sniedz mūzikas pasaule. Ja cilvēks ir ieklemējies vienā konkrētā mūzikas žanrā nenozīmē, ka viņam ir uzliktas emociju spektra robežas, bet gan drīzāk, ka viņam tas i jūtīgāks un pietiek tik ar vienu žanru "soundtrekam".
Katrs dzīvo savā pasaulē un uztver mūziku pa savam.
Piemēram, Beatles visjautrākās melodijas man uzdzen dziļu melanholiju un ja es gribu iekrist depresīvajā noskaņojuma, tad varu paklausīties ko tādu, bet citam atkal tas nozīmē jautru noskaņu utt.