eigēnika no youtube tēmas :D

Es arī vēlējos papildināt komentārus par tēmu - dzimums un tā nozīme cilvēku vairošanā  ja es ta varu izteikties.

Par to, ka ikdienā par tādām lietām nedomāju un mana dzīve pašlaik[ pieņemu, ka uz ilgu laiku] ir nostādīta virzienā, kas ir mazāk destruktīvs, kā es domāju [priekš rīkošanās par slinku un bailīgu XD], tad no domas atteikties turpināt dzimtas gēnus man it kā iet secen [jā, man ir puisis, kas domā par nākotni [nez kpc, ja viņam jau 27 gadi XD] ]

- kpc es tam piekristu no dzimtas turpināšanas savā perspektīvē? savas domāšanas dēļ un rakstura XD cik nožēlojami, lai tas neskan, bet es ticu, ka manas atvases nevar būt emocionāli stabilas un sociāli īpaši lietderīgas [k.gan neesmu gājusi pie nekādiem ārstiem, lai izzinātu šo jomu, tā ka iespējams tukši kuļu] - vrb par daudz esmu lasījusi sociāli virzītu literatūru vai vnk dzīvoju tādā pasaulē, kur man radies iespaids cilvēks tomēr ir daļa no sabiedrības, kur jāatbilst attiecīgiem standartiem, lai veicinātu pēc iespējas sociālāku vidi [ ož pēc pēcpadomju gaisotnes lkm ]

un, es uzskati, sabiedrība ir jākultivē [ brīnišķīgs termins ] - un viens no kultivēšanas veidiem ir vecāku sociālais slānis un, kā žurka-žurka pieminēja, veselības stāvoklis [arī garīgais, ho-hō[ te es domāju sevi ]] tas lkm atsaucas uz eigēniku tātad -  man tas liekas interesanti un lietderīgi, jo ir zināms, ka kaites ir pārmantojamas u.tml, Bet ir lietas, kas izpaužas n-tajās paaudzēs un ir lietas, kas vnk uzrodas, jo gēni tā arī cilvēkam vēl ar vien nav pilnīgi skaidri tapuši [ne?] - kas nozīmē, par spīti visām vēlmēm radīt visos iespējamajos virzienos veselīgakus pēcnācejus vnm pastāv riska faktors... protams, ar citu ķermeni lielāka iespejamība, ar citu mazāka... un tad vēl šīs kombinācijas, jo taču ir vajadzīgas divu eksemplāru gēni

grūta tēma, ne?
Nesen pa TV redzēju raidījumu paar... Fukušimi vai citu vietu Japānā [ tā vieta, kur notika tā um... atomelektro stacijas avārija, ne? piedodiet, ja jaucu 0_0 ] bet jā... tur tika minēts, cik plašā rādiusā izplatījās kaitīgas mākonis, ka teorētiski drīz tās pilsētas atkal būs apdzīvojamas... Un galvā es nezināju, ko domāt par šiem cilvēkiem, kas cieta no šīs radioaktivitātes ir dzīvi un gan jau vēl ar vien ir daļa no cilvēku sugas turpinātajiem - vrb es jau aizsapņojos, bet nu tā radioaktivitāte ir viltīga lieta, man šķiet

No apšaubāmiem avotiem [pirmais google.lv links, kas atiblda manai idejai xd] teicās, ka intelekts iedzimst bērnam no vecākiem, ttd ir jādomā par to, kādi ir vecāki... Ar to vēlējos piebilst, ka [tas gan ir fakts ] statistika esot rādījusi, ka it kā pēc standarta [pieņemu izglītības?] augstāki pāri vēlāk un retāk izvēlās dzemdēt bērnus, hohō...ja saprotat, ko domāju

Protams, bez radīšanas ir jau radītie - tie, no kuriem atsakās vecāki... šādu bērnu arī ir daudz... un uzskatīt, ka bērnu nami ir vienīgais veids, kā augt viņiem ir neprātīgi... Kas liek domāt arī par daudzbērnu ģimenēm, kur atvases arī ir adoptētas [es patiesība zinu tādu gadījumu, no vienas puses dzīves apstākļi [lauku sēta], man kā izlepušam bērnam liekas nepatīkami, bet no otras puses - ģimene - sociālā vide, kas nav nemaz tik liela kā bērnu namā, man škiet, ir patīkamaka, ne? ] ir laba lieta.

Mans puisis par vienu no saviem dzīves mērķiem uzskata izbaudīt dzīvi; bet es, cilvēks, kas īsti nezina, ko grib un kaļ plānus, kādiem jābūt citiem, slinkojot vnm piebildīs, ka mums jādzīvo labākas rītdienas vārdā - mēs neesam vnk, lai baudīt vīnu un izpriecas šeit, bet, lai arī spētu izvediot jaunas, produktīvas lietas, priekš cilvēces, ja jau mēs tā pārapdzīvojam pasauli - kpc, lai mēs nevarētu atļauties domāt savādāk, kas novestu pie sociāli stabilākās vides?  - tas ir kas tāds, ko man pašai ir slinkums realizēt, bet tas skan tik jauki, ka man žēl, ka neesam izdomāti varoņi kādā romānā  [p.s. par sabiedrības iekārtām runajot, tiku izlasīt tās um.. Krēslas autores ~ Meijeres? darbu "Klejotāja" [The Host] - man patika tā doma par tādu sabiedrību, bet protams, tā ir nereāla, apzinoties, kā mēs iegūstam izejvielas lietām, kas lkm ir viens no apsketiem, kas aprobežo mūs [ bet vai tad cilvēce jau tagad neizmanto visdazādākos automātus un robotus? ;o ]


huh, daudz uzrakstīju, iespējams, to, ko domāju - jo es tikai gribēju arī padiskutēt par tām tēmām T^T
[ahahā, The Rocky Horror Picture Show man no vienas puses ir mīļākā filma, gan tpc, ka kursa biedrene ieteica, gan tāpēc, ka tā ir tik dīvaina un melodiska [time warp song ] [ ticu, ka neizprotu jēgu, bet man patīk šizo lietas [ tpc par mīļāko film uzskatu Brazil [no 60'gadiem :?] [k.gan arī to, es nepareizi sapratu pēc pirmās skatīšanās XD]]


to labāko, atgriežos lkm pie mācībam! ^^

Protams, pilnībā izvairīties no iedzimstošām slimībām nevar, bet...
Atceros, ka LU kaut kādās lekcijās kā "uzskatu dažādību" minēja gadījumu, kad divas kurlas lesbietes speciāli meklēja vīrieti, kas būtu arī kurls (nezinu, kas viņam bija, bet - kas tāds, kas, visticamāk, pārmantotos arī bērnam), lai no viņa dabūtu kurlu bērnu, jo "kurlums neesot invaliditāte, bet gan kultūra".
Tas man šķiet vienkārši f***ed up.
Tāpat arī tepat Latvijā tas gadījums, kad abi vecāki neredzīgi, bet bērni tomēr pārsteidzošā kārtā piedzimuši bez redzes problēmām, un tas tāds brīnums, tāds brīnums... Es par to domāju - ja jau tik ļoti lielāka iespēja bija, ka bērni arī būtu neredzīgi, vai tiešām vajadzēja uzņemties tādu risku? Risku, kura rezultātā ciestu nevis tikai paši kā indivīdi, bet arī tie bērni un sabiedrība kopumā?

Neesmu nekāds Hitlers, kas baigi stingri gribētu ierobežot civēku iespējas radīt pēcnācējus, bet man šķiet, ka ir gadījumi, kad tam vajadzētu būt - teiksim tā, ja ne aizliegtam, tad vismaz nosodītam / neatbalstītam no sabiedrības puses.

Kā arī uzskatu, ka valstij vajadzētu garantēt iespēju saņemt bezmaksas kontracepciju (ja cilvēki to vēlas) - ja ne visiem, tad vismaz cilvēkiem ar nopietnām pārmantojamām kaitēm.

Ai, bet vispār tad pārkopēšu to savu komentāru no Youtube kanālu diskusijas uz šo - te tas vairāk iederētos (ceru, ka zanmon nav pretenziju?)

Citēt :

man, piemēram, bērnu nebūs - gan tāpēc, ka vnk negribu, gan tāpēc, ka, pat ja kādreiz pusmūžā sagribētu (ko gan neuzskatu par vērā ņemamu iespējamību), nekādā gadījumā nevēlētos, ka bērnam būtu tādas pašas veselības problēmas kā man. (Lai vai cik nepopulāri tas nebūtu, - es atbalstu eigēniku... saprāta robežās). Drusku kaitina, kad gadās redzēt tik ļoti bēdīgos komentārus dažādās diskusijās no vecākiem, kuru bērni no viņiem pārmantojuši kādu slimību, par ko viņiem jau pirms to bērnu uztaisīšanas būtu vajadzējis zinat, ka tā lielā mērā ir pārmantojama.

Bet, kas attiecas uz dzimumidentitāti, patīk Ričarda O'Braiena (slavens ar savu filmu "The Rocky Horror Picture Show") attieksme, viņš pats sevī saskata gan kaut ko no vīrieša, gan no sievietes (proporcijā aptuveni 70:30). Bijis vairākas reizes precējies, ir bērni.


Katrā ziņā viņš uzskata, ka ir gan cilvēki, kas jūtas pilnībā tikai un vienīgi kā vīrieši vai tikai un vienīgi kā sievietes, gan daļa cilvēku, kas ir kaut kur pa vidu uz tās vīrietis-sieviete skalas.

Arī es sevi droši vien liktu diezgan līdzīgā pozīcijā - (tikai pretēja proporcija), bet man tas pārāk netraucē.. vispār sievietēm ir vieglāk - gribi, valkā svārkus, gribi - valkā bikses, pārāk šķībi sabiedrība neskatīsies. Savukārt, ja vīrietis atļaujas izskatīties vai uzvesties nevīrišķīgi, tad ir daudz lielāks risks saskarties ne tikai ar nesapratni, bet arī agresiju.

Vispār, ja kādu šīs lietas interesē, ļoti iesaku noskatīties filmiņas: THE GENDER PUZZLE (kas vispār nosaka dzimumu, dažādi "nestandarta" gadījumi) un GENDER UNKNOWN (arī par to pašu, bet šajā video sīkāk stāstīts par hormonu ietekmi uz žurku embrijiem - kā pēc tam pieaugušas žurkas uzvedas neraksturīgi savam dzimumam, ja viņu mātei grūtniecības laikā injecēti nepareizie hormoni + to, ka smadzenēs sievietēm un vīriešiem kaut kāda daļa ir atšķirīgos izmēros, bet transpersonām tā daļa līdzīga kā tam dzimumam, kā viņi jūtas, nevis kādā ķermenī piedzimuši), un DR. MONEY AND BOY WITH NO PENIS (par diezgan bēdīgi slavenu gadījumu, kas gan pieminēts arī iepriekšējā video - viens psihologs mēģināja puiku, kas zīdaiņa vecumā zaudēja locekli, uzaudzināt kā meiteni).

Negribu izvērsties garā penterī, bet uzskatu, ja jāaudzina saprātīgi, inteliģenti cilvēki ar plašu skatījumu ārpus savas mucas, attiecīgi no tā izrietēs (neatkarīgi no tevis, kā vecāka) cik normāls un sabiedrībā pieņemams tavs bērns būs (ja nav reāls ekstrēms, piemēram asbergers smagā formā vai k-kas tml). Akls, kurls, punduris, cilvēks ar nelieliem traucējumiem - ar normālu audzināšanu būs "normāls".
Protams, esmu pārlekusi lielam posmam, kas nonāk līdz šai utopijai, bet es uzksatu, ka cilvēki pārak bieži ārstē simptomus nevis ķeras pie slimības saknes. Problēma nav tajā, ka kurlie taisa kurlus bērnus. Problēma ir tajā, ka viņiem tas būtu jāuzskata par kaut kādu apkaunojumu un jājūtas vainīgiem par to, ko daba tiem devusi. Un visi pārējie uzskata to par savu pienākumu viņus apkaunot un likt justies vainīgiem, izteikt kaut kādus spriedumu bez reāliem pamatiem.

Par svārku/bikšu tēmu - tas ir tīrai feminisms. Reti, kas reāli iedziļinās kas tad īsti ir feminisms. Ir kaut kāds vispārējs priekšstats, ka tas ir bariņš ar neskūtām dāmām, kas nolamā katru vīrieti, kas tām atver durvis, kas ir pilnīgs BS. Feminisms nav vienpusējs - tas ir domāts abiem (visiem?) dzimumiem. Es neiedziļināšos diskusijā par sievietes un vīrieša bioloģisko lomu pasaulē, bet idejas princips ir vienkāršs - sievietes drīkst labot mašīnas un lamāties, vīrieši drīkst audzināt meitas un raudāt publiski bez kauna. Sievietes (mani ieskaitot), nereti aizmirst, ka kauninot vīrieti par to, ka viņš nav pietiekami vīrišķīgs ir tas pats, ka vīrietis tevi sūta uz virtuvi. Mēs esam komanda nevis karojošās puses.

Zeloco - tur gan nepiekrītu... gēni un apkārtējā vide ir divas ļoti svarīgas lietas, kas nosaka, kāds bērns izaugs, nevar pateikt, ka audzināšana būtu svarīgāka par iedzimtību. (Ne tikai sakarā ar slimībām, bet arī ar rakstura īpašībām).
Kas attiecas uz eigēnikas tēmu - protams, ja cilvēks jau piedzimis ar tām veselības problēmām, saiedrībai ir jācenšas radīt optimālus apstākļus, kuros šis civēks varētu dzīvot, palīdzēt pārvarēt grūtības. Tas ir PAŠSAPROTAMI. Un tas nav nekas apkaunojošs.
Tajā pašā laikā uzskatu, ka situācija, kad vecāki apzināti pieņem lēmumu radīt bērnu, kad ir zināms, ka šim bērnam būtu ļoti liels invaliditātes risks (vai - manis minētajā gadījumā, kad tās sievietes speciāli pat veicināja to, lai ieņemtu bērnu, kas būtu nedzirdīgs), ir pavisam kas cits.
Nevajag izlikties, ka invaliditāte neko nemaina. Ja vecāki veselu bērnu padarītu par invalīdu, tad neviens nešaubītos, ka tas ir drausmīgs notikums, un labāk būtu bijis, ja bērns tomēr būtu vesels. Ne jau tāpēc, ka invalīds viņš būtu nevērtīgāks kā cilvēks, bet gan tāpēc, ka tas vairo ciešanas - gan pašam, gan sabiedribai.
Un līdzīgi es vērtēju gadījumus, kad vecāki izlemj radīt bērnus, lai gan apzinās, ka šie bērni visticamāk būs ar ļoti nopietnām veselības problēmām.

Kas attiecas uz feminismu - nezinu, kāda skaitās oficiālā definīcija, kas ir feminisms, bet, ņemot vērā to, kādas ir tās skaļākās un ievērojamākās feministes - reāli šis vārds manā uztverē ir kļuvis gandrīz par lamuvārdu.
Un arī etimoloģiski vārds koncentrējas tieši uz sievietēm, domāju, ka labāk būtu, ja tiktu lietots kāds cits, kas sevī ietver abus dzimumus. Ir cilvēki, kas tādā nozīmē lieto vārdu "humānisms".