Par to, kā ir būt atšķirīgam

Te domāju vairāk par to - kādas ir sajūtas, kad jūs kādā jomā tiešām neiederaties apkārtējos cilvēkos? Vai tas jūs satrauc, vai atstāj vienaldzīgus?
Vai tā bieži gadās, sevišķi par to, kas jums mugurā?
Kā jūs ar to samierinaties/tiekat galā?

Un vēl - kādas ir sajūtas, ja jūs tik ļoti neiederaties pat vienā no atsķirīgajiem stiliem - kā jūs tiekat galā ar to, ka jums patīk kas vairāk, kā, piemēram, tikai steampunk, vai tikai alternatīvie stili, vai tikai modīgās mēles modes, vai....

teikšu kā ir-sarežģīti,
jo dzīvoju laukos un mācos mazā pilsētā,tātad-visi vairāk vai mazāk ir līdzīgi/vienādi.Parasti cacas un saldie vai vienkārši parasti ļautiņi,kuri nemēdz izcelties.Bet man ļoooti patīk,teiksim tā, alternatīvs stils.It kā jau daudzi ir pieraduši, ka neesmu tāda kā citi.Mani pat sauc par traku.Bet traucē tie visi stulbie skatieni un tie aizspriedumi.Citreiz pat liekas, ka nav jēgas te rādīt, kas es esmu un kas man patīk, bet vienmēr pieķeru sevi pie domas, ka es tā nevar, man patīk, ka esmu citāda.

Kaut kā saviem kompleksiem cenšos tik pāri.Jūs varat iedomāties, ka rokmūziku(domāju visādus stilus) klausās, cik zinu, nedaudzi.Tas pat mani izbrīna. Mani te pat saukā par metālisti. Lai gan man metāls ne īpaši. Esmu vairāk tendēta uz ko vieglāku.Bet citiem tas jau neko neizsaka.

Nobeigumā teikšu tā, ka es sevī gribētu mainīt daudz ko, bet ko es nekad nemainītu- savu domāšana, savu the way of life.

Man liekas Narkogirl izrāva domas tieši no manas galvas.

Viennozīmīgi tas ir sarežģīti. Ja jūs mani redzētu uz ielas, jūs domātu ''parasta meitene'', jo dēļ sabiedrības spiediena un personīgiem kompleksiem es nevaru saņemties un tik tiešām izcelties, vismaz apģērba ziņā. Tas ir īpaši grūti, jo pirmais faktors ir skola, un ko man darīt, ja eju cacu un saldo skolā, kur viņi arī valda. Proti, manā skolā ir viena meitene, kas iekaro koridorus ar savu harajuku, un es viņu apbrīnoju par to, bet viņatāda ir bijusi kopš sākuma un visi vnk jau pierada, bet es nezinu ko man iesākt.

Protams es Jau izceļos un visi pazīst un uzskata mani par savādāku, esmu brīvdomātāja, fanoju par anime un zinu gandrīz visus pokemonus no galvas. Mani klasesbiedri mani sauc par pokemonu, bet ja godīgi man pat tas patīk. Iespējams nemaz nebūtu tik lieli pārmetumi no viņu puses, ja es skolā ierastos ar rozā matiem un ģērbusies kā emo, visi padomātu ''nav nekāds brīnums,tā tak tā trakā Agnija''. Pēdējā laikā mani sabiedrības viedoklis uztrauc arvien mazāk, man pat patīk kad cilvēki uz manīm atskatās. Bet dažreiz nosodošie skatieni un ''OMGOMGOMGM KAS VIŅAI MUGURĀ'' liek justies patiešām sūdīgi.

kā galavārdu esvaru tikai pateikt-
''Dare to be different'' un '' Be who you really are, dont try to be someone your not''

Nezinu, man pašai nešķiet, ka esmu kaut kas tāds, ko vajadzētu ierakstīt Sarkanajā grāmatā, jo redz, esmu tāda vienīgā un īpašā. Bez šaubām, reizē es saprotu, ka ar kaut ko varbūt atšķiros, ja ņem vērā tās pavisam lielās cilvēku masas, taču reizē es arī neuzsveru to, neeju pa ielu ar domu, ka visi ir pelēki un garlaicīgi. Var jau būt, ka zemapziņā es tā arī domāju. ;D Bet visādi citādi, ir cilvēki, kuri mani interesē un uz viņu fona es neizceļos, jo viņi arī ir personības, interesanti, atšķirīgi. Un ar tādiem cilvēkiem es ikdienā pārsvarā arī kontaktējos. Pat ja viņi arī nav mani domubiedri, tad pavisam noteikti tādi, kuri nav aizspriedumaini un nešausminās par visu, kas ir kaut mazliet savādāks.
Ja par apģērbu - jā, es nemaz neiederos nevienā no stiliem, jo nekas no tiem man tā īsti līdz galam nepatīk. Nav arī neviena konkrēta iedvesmas avota. Un ģērbjos vispār pārāk atšķirīgi katru dienu - manā skapī drēbēm nav vienota rakstura. Un nu...man ar to nav problēmu. Man tiešām ir vienalga. Man nav mērķa nekur iederēties un arī nav pašmērķis atšķirties. Vienkārši dzīvoju un priecājos. ;D Varētu par apģērbu vien piebilst, ka man riebjas cilvēku pētošie skatieni, tas gan. Es tiešām jūtos kā būrī iesprostots dzīvnieks. Jā, es arī mēdzu pētīt cilvēkus, bet svarīgi jau ir, KĀ to dara. Normāli cilvēki skatās ar interesi, nevis ar tādu wtf sejas izteiksmi, kura man tik ļoti nepatīk. ;D

Viss ko tu teici ir patiesība, bet to grūtuma pakāpi tieši rada šie skatieni (kā saka mani klasesbiedri ''skatiens nogalina'' ) ja uz tevīmlūkojas ar interesi, tad viennozīmīgi tas ir patīkami, bet kad pretīm nakoša cilvēkā sejas izteiksme it wtfomg , tad tas tiešām nav forši.

Jā, taču nav arī tā, ka man tas sagādātu problēmas. Visā visumā man ir vairāk vai mazāk vienalga, lai blenž (jo vārds skatās/nopēta te tik veiksmīgi neiederās ;D), ja paliek labāk. To taču nav iespējams apkarot un viņu dēļ es negrasos sevī kaut ko mainīt. Es nezinu, vai pie tā vispār pierod, bet vismaz man ir tā, ka pirms 2 gadiem es varēju uzdrošināties vilkt daudz frīkainākas drēbes kā šobrīd. Vajadzētu laikam būt otrādāk.

Nu es nezinu cik es esu iederīgs, cik nē.
Jo protu ātri kļūt iederīgs tas tā kā Skills, bet tā brīžiem jebkuram cilvēkam sajūta ir ka tu esi kaut kur neiederīgs, pat draugu pulkā gadās tā...
Principā es neiederos gudrās vietās, jo es gribu būt gudrs , bet tik, lai nebūtu pārgudrs, kas jau nav normāli.
Nu vel es neiederos starp cilvēkiem sporta tērpos, tāpēc kad sirds pārāk mīksta
Zinu kad daudzi jūtas neiederīgi skolā, bet es diemžēl nē, vecajā skolā jutos brīžiem, bet jaunajā nē, tāpēc ka es daudz runāju un vienmēr kaut ko stulbu tāpēc arī nēsu, jo atrodas domu biedri vai tie kas vnk pievienojas manam vilnim un turas ar mani )

protams ir svarīgsdraugu un apkārtējo atbalsts, bet galvenais laikam ir tikt tam visam pāri, jo tas tiešām būtu stulbi kaut ko sevī, savā izskatā mainīt tikai tādēļ ka kādam citam būtu problēmas.
nepatīk kā es ģērbjos? Tā vairs nav mana problēma.

Nu... es tev piekrītu, es piem. izceļos ar savdabīgu stilu skolā [GAY]
cik esu ievērojis klases biedri pat pieraduši, jo esu tāda liela daļa no mūsu klases tāpēc arī mani nekritizē tā, bet ir protams tādi klasē kas ģērbjas nu prasti(Conservativi), bet viņiem par to tomēr tiek vienmēr :/

man liekas liela daļa notā visair kāds tev status, ja esi klases krējumā, tad tu būsi vēl krutāks ja atšķirsies, bet ja neesi no tiem ''krutajiem'', tad jo vairāk atšķirsies, jo vairāk iemeslu viņiembūs,lai tevi apceltu.

Nu mums klasē ir apm. tā
Zemais slānis ( 4/5 Cilv ) Vidējais ( Viņi sadalās savās grupās videji pa 3/4/5 cilv ) , Klases naži ( 7 Cilvēki )

Klases naži ir tie kas ir vis skaļākie un jautrākie +/- Stiprākie
un tad ja nav visai nažu brigādei ko darīt vai piem. kādam 1 indivīdam ticiet man daram brīnumus
Vidējais slāni vsp. tādās lietās daudz nepiedalās viņi mācās,guļ,sapņo
Un beigu beigās zemie, tiem ir vis grūtāk, jo pat sēdēt viņiem ir bīstami var pienākt dažš labs iesēsties klēpī un pateikt kaut ko piem. "Dārgais pastāsti man pasaku"
taka tāda ir vidēji daudzu klases anatomija :]

C'amon, par blenžu utml. nav jau tikai sliktais, ir arī patīkami brīži, kad random nepazīstami cilvēki uz ielas pienāk klāt un saka - tu labi izskaties, smuks outfits utt.
Tā neforši, ka pilnīgi dusmas aizdeva bija tikai vienreiz (jo citreiz neko tādu pierē neņemu) - kad man vēl bija pīrsings lūpā, sēdēju autobusā un pretī sēdēja maza meitenīte ar vecmāmiņu, meitenīte jautāja vecmāmiņai - kas tas ir? uz ko saņēma atbildi no vecmāmiņas - lai nevarētu bučoties!

tiešām stulbi D:
nē protams ir forši mirkli, kas uzvilku savas super košās zeķes (iluminiscējoši rozā, dzeltens , zaļš) tad tūristi mani pafočēja, un divas krievu tantiņas pricājās ''cik smukas meitenītes''. tas pat bija ļoti forši, bet pārsvarā cilvēkam jau tikai tas sliktais paliek atmiņā.
Nu vēl no labā, man ļoti patīk Londona, jo atšķirībā no Latvijas tur cilvēkiem ir pilnīgi vienalga, kas tev mugurā, ja arī kādspievērš uzmanību tad tikai tapēc ka viņiem ir interesanti, es ar savu lapsascepurīti tur daudzus izklaidēju (orandža cepure ar lapsas ausīm)

Nu, es jau teicu, ka ir atšķirība starp ieinteresētu nopētīšanu, skatīšanos un blenšanu. Un uzreiz var manīt, kā cilvēks uz tevi skatās - ar interesi vai to jau iepriekšminētu wtf-fuj sejas izteiksmi. Tā otrā vispār ir pretīga, jo kā jau teicu - jūtos kā zvērs būrītī. ;D
Man ir nepazīstami cilvēki izteikuši komplimentus par apģērbu vai kādu detaļu tajā, bet tas ir daudz retāk, tomēr.

Es laikam esmu oblivious no pārējo skatieniem, jo sen neesmu tādus pamanījusi (vai arī tasm ko tagad valkāju vnk skaitās normāli)
Bet godīgi sakot, kad gāju skolā, man tādu blenšanas un klases "nažu"/lūzeru attiecības visp nepastāvēja (abās skolās, kurās es gāju). Un tad man vēl bija ūber gotiskais periods Protams, bija jau visādi komentāri, bet es tos uzvēru ar humoru un cilvēki it kā.. "pieņēma". Man liekas, ka drēbes cilvēkiem uzreiz dod iespaidu (tīri psiholoģiski), ka es vai kāds cits neesmu tāds pats cilvēks kā viņi. Vajag cilvēkus painformēt.
Esmu redzējusi, ak kādam k-ko pasaka un momentā sākas lekšanās. Dažreiz šķiet, vai tiešām, viņi nesaprot, ka tāpēc jau uz viņiem blenž/apsaukā/etc?
Parasti velku pēc noskaņojuma/iedvesmas. Ir dienas, kad sataisos līdz nagu galiem, citreiz jūtos kā ar kreiso kāju no gultas izkāpusi un labi, ja apģērbs, ko esmu uzvilkusi vispār ir tīrs... >_>

Nu luuk. Man vienmeer sagaadaajushas probleemas tas, ka man patiik paaraak daudz stili, un dazhus no vinjiem ir vienkaarshi neeiespeejami harmoniski savienot. vislielaakaa probleema man bijusi ar to, ka ljoti patiik gan tiiri aristokraatiskais gothic, gan novazaatais indie-pukju beerns. Nu kaa taa var XD man dreebes ir gan taadas, gan taadas, un ljoti jaapiedomaa, lai sanaaktu kas normaals. ja vienkaarshi sametu kopaa kaut ko no skapja, var sanaakt muuuuurgs...

Es nez, man isteniba pat ir vienalga ko citi doma par manu stilu ;D jo ticiet vai ne, man patik kada es esmu un tas pats galvenais..to ka cilveki atskatas dazkart pat liekas interesanti, tas nozime, ka izcelies kaut kada veida xD num un bla bla bla..nav jegas raxtit gari un plashi ;D
man patik vairaki stili, lielakoties no Japanju, tapec ar kkads sajaukums sanak

man gan reizēm uznāk problēmas ar pašpārliecinātību, bet tā pa retam.
esmu pieradusi pie ģērbšanās kā frīkam - man tas patīk. laikam sāku 10. klases beigās, pēc tam iestājos mākslas skolā, un tur viss aizgāja - tur visiem bija vienalga, kas man mugurā, drīzāk visi jūsmoja par to, kādu murgu es atkal esmu savilkusi. lellītes/gotiskie gājieni stipri uzplauka 12. klasē, kopš tiem laikiem esmu izturēta lolita kaut gan agrāk patika viss ar anime saistītais, tāpat ģērbos un jūsmoju par "lelles" izskatu. bet ap to laiku nolēmu, ka lolita ir MANS stils :3 pagājuši laikam trīs gadi, nekas nav mainījies

bet jā - man ĻOTI patīk staigāt apkārt kā frīkam, kad pati esmu pārliecinājusies, ka labi izskatos, un, ka tas, kas man ir mugurā, ir gaumīgi un izturēti. tad man ir pilnīgi, pilnīgi vienalga, ko cilvēki domā, un es ar lielāko prieku varētu viņiem pat iet klāt un randomīgiem svešiniekiem prasīt, kā viņi šajā dienā jūtās

BET, un ir šis "bet" - pavisam vienmēr nesanāk smuki saģērbties. nav spēka, vai arī stils nav izturēts (man lielākā problēma.. man tik daudz kas patīk ), un tajās dienām man pavisam ir kauns par savu izskatu, apzinos, ka esmu saģērbusies kā patiess frīks, jūtos neglīti un vispār gribu no cilvēkiem izvairīties. gribas sačokuroties stūrī, lai neviens mani nepamanītu.

beigu beigās sanāk, ka viss ir atkarīgs no tā, cik smuki, labi, izturēti saģērbjos no rīta. smieklīgi. bet, nu, tā ir - tātad katru rītu jācenšas, lai būtu veiksmīga diena

Pirms mana viedokļa laikam vajadzēs nelielu (lasīt - bezjēgā garu) backgroundu.

Citā sadaļā jau minēju, ka pirms dažiem gadiem aktīvi tēmēju uz kaut kādu glamūru, valdošo modi... jo biju skolas lūzere, un tas mani tā traumēja, ka gribējās darīt visu, lai neatšķirtos. Bet tad sāku studēt, ieraudzīju plašo pasauli, uzzināju, ka cilvēkiem ir tiesības valkāt citādu un pat galīgi crazy apģērbu, un sapratu, ka alternative ir domāts man.
Uz "melno" stilu pārgāju salīdzinoši lēnām, paralēli veicot skrupolozus pētījumus, jo negribējās, rupji izsakoties, uztetovēt pie acs asaras lāsīti tikai tāpēc, ka tas smuki izskatās, un bez mazākās jēgas, ko tas vispār nozīmē. Te arī mana stingrā pārliecība, ka stilam vajag ietvert sevī kādu filosofiju, kādu domu. Es atklāju, ka man vizuāli ļoti patīk cyber kultūra, taču nebija piemērota viņu filosofija (jo sevišķi tutu cyber dāmu "filosofija" ), tāpēc nepieņēmu šo stilu. Ar citiem stiliem bija tāpat. Līdz ar to kaut kā ironiski varbūt sanāk, jo mans stils ir unikāls - velku tikai to, kas pašai patīk - bet tam nav tādas kā vispārpieņemtas pamata filosofijas... nu, galīgās auzās jau iebraucu, bet ceru, ka domu kaut nedaudz sapratāt.
Bet man patīk būt atšķirīgai. Ir interesanti vērot cilvēku reakciju un atskatīšanos uz ielas, un "wtfomg" blenšana mani nesanikno. Laikā, kad man bija spilgti zili mati, baumas klīda pa visu manu mazpilsētu (nepārspīlēju - man draugos bijušās klasesbiedrenes rakstīja un jautāja, ko esmu izdarījusi ar matiem).

Bet... lielākajā daļā pilsētu, kurās pagados, atšķirīgam būt ir viegli, vismaz man. Ļaunākais būs uzsauciens no kāda ērgļa autobusā: "ĪĪĪmōōō!" Un tik ļoti ekstravaganta arī neesmu, lai izpelnītos ārkārtēju uzmanību. Taču nepavisam ne labs iespaids attiecībā uz cilvēku attieksmi pret citādi ģērbtiem pieredzēts mūsu mazajā Venēcijā. Par ko gan jābrīnās, jo underground kultūra tur ir ļoti attīstīta (cik nu zināms, neesmu turieniete).

Vispār palasīt jūsu domas un dzīves stāstus ir ļoti interesanti un iedvesmojoši, galvā skan frāze ''dare to be different, dare to be yourself''

nekad nav ta ka pa vienu dienu pavisa, parmainas ;D ir vaidzigs laiks, protams :]
es gribeju zilus matus ;D laigan man patik ka man labak izskatas melni^.^ uzreiz kka taka no Japanese horror ;D
Tagad jau vairak sak uzrasties radoshu jaunieshu, katrs ar savam idejam un uzskatiem..laigan LV ljaudis vel tam nav pieradusi, bet tajau gan ir vinju pashu vaina